14. Izskatās, ka ir sākusies ziema

Sagrabinājis kautkādu naudiņu, ar smaidu uz lūpām un apceroties tajos mirkļos, kas mani sagaida, kad likšu galdā ēdienu un baudīšu to, es devos uz veikalu. Pirmā vilšanās šajā odisejā mani sagaidīja pie kases. kad pienācās norēķināties. Pēc dabas skops es nēsmu, bet tomēr summa sanāca necerēti liela. Bet iedomājoties par tiem mirkļiem, kas mani sagaida - es samaksāju un devos uz mājām.

Laiks bij auksts, uzsnidzis sniegs uz piesalušā ledus viltīgi čurkstēja zem kājām. Pašam mugurā bij aļaskas tipa jaka (lai neapsaldētu pautus), šalle aptīta ap zodu un kaklu, un uzstīvēta galvā cepure. Vispār jau izskatījos pēc kosmonauta, jeb kā saka mana meitene - pēc zinātnieka, kas pētī Antarktīdas ledājus. Jā - pārvietoties tādā skafandrā ir diezgan grūti. Bet toties silti.Tā es arī slāju uz māju pusi, rokas pa sāniem, maiss rokā, smaids uz sejas... Un tad - BĀC!!! Viltīgais sniegs ar ledu pieveica mani. Pasaula sasvērās, pēkšņi pazuda iela un es redzēju debesis, mana roka ar iepirkumu maisiņu pa 180 grādiem ar pamatīgu spēku triecās pret ledu, maisiņa apakša atsprāga vaļā un viss satur aizslīdēja pa Motoru ielu, kādus metrus 20 rādiusā atpakaļ. Tajā brīdī es veltīju skaļus un ikdienā leksikā nelietojamus vārdus (ja nu vienīgi slāvu izcelsmes cilvēki) gan ceļu apsaimniekotājiem (Latvijas Ceļi) gan satiksmes ministram (Šleseram), gan ziemai... Tā nu es ar pamatīgu piepūli pieslējos kājās, apskatījos apkārt un secināju, ka esmu uzlabojis garastāvokli apkārtējiem, salasīju pārtikas paliekas un vairs ne ar tādu smaidu, kā iepriekš - devos mājās...

Ziema ir sākusies!